Cēsu pils

Cēsu vēstures – mākslas muzejs ir dibināts 1925.gadā un ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Muzeja fondu sastāda vairāk nekā 150 000 eksponāti, kuri liecina par pagājušajiem gadiem un kuri tika mērķtiecīgi savākti, lai liecinātu par Cēsu un Cēsu novada lielo ieguldījumu Latvijas kultūras vēsturē.

Muzeja fonds tika veidots 85 gadus un tas sastāv no mērķtiecīgi papildinātām un izveidotām kolekcijām. Lai labāk varētu iepazīties ar novada vēsturi, fonds iekļauj sevī plašu arheoloģisko priekšmetu kolekciju. Ir sakrātas viduslaiku monētas, ikdienas sadzīves priekšmeti, kuri rada vienu no unikālākajām kolekcijām un kura tiek dēvēta par Cēsu viduslaiku pils “dārglietu lādi”. Tā tika savākta un nokomplektēta arheoloģisko izrakumu laikā, kuri tika veikti viduslaiku pils izpētes laikā. Muzeja lepnums ir vislielākā, vēsturiskā materiāla kolekcija Latvijā par Latvijas nacionālo karogu, kura ļauj detalizēti izsekot līdzi tam, kā ir radies mūsu karogs. Pateicoties muzeja rīkotajām ekspedīcijām ir izveidota etnogrāfisko priekšmetu kolekcija, drukāto preses izdevumu kolekcija, fotogrāfiju un dokumentu kolekcija, kurās ir ļoti svarīgas ziņas par aktuālām pilsētas, novada un reģiona vēstures attīstības tēmām. Cēsu Jaunās pils pētniecības laikā tiek izveidota jauna, unikāla kolekcija par Cēsu pils īpašniekiem – Siversu dzimtu, kas apliecina Baltijas vāciešu atstāta kultūras mantojuma nozīmīgumu, kā arī to ietekmi uz Cēsu un Latvijas vēsturi. Svarīga izstāžu zāles un muzeja ekspozīcijas darbā ir gleznu kolekcija, kura sastāv no, 19.gadsimta sākuma, darbiem un no mūsdienīgiem, 20.gadsimta darbiem. It īpaši, ir jāatzīmē, starptautiskā līmeņa akvareļa darbu kolekcija, kurā ietilpst vairāk nekā 300, dažādu tautību mākslinieku darbi , kuri tapa Cēsu plenēra laikā. Lai nodrošinātu piekļuvi muzeja fondiem, tiek veidota elektroniskā bāze.

Kopš 1949.gada muzejs ir iekārtojies Jaunajā Cēsu pilī, kura tika uzbūvēta 18.gs. beigās, vecās pils ēkas vietā. 2007.gadā pilī sākās restaurēšanas darbi un to rezultātā pilij tiek atjaunots 19.gs. arhitektūras izskats. 2009.gadā beidzās pirmā restaurēšanas darbu daļa, kuras rezultātus ir iespējams apskatīties izstādes “Cēsu Jaunā pils: vēsture, pētījumi, atjaunošana” veidā, muzeja pirmajā stāvā. Apskatei ir izstādīti arī viduslaiku konstrukciju fragmenti, interjera apdares elementi, kuri stāsta par ēkas vēsturi 4.gs. ilgā laika posmā. Pēc otrā restaurēšanas darbu posma pabeigšanas ir atklātas vairākas jaunas ekspozīcijas. Trešais stāvs ir paredzēts publisku pasākumu rīkošanai – semināriem, konferencēm. Bēniņos, tas ir ceturtajā stāvā, kurš agrāk apmeklētājiem nebija pieejams, tagad ir ierīkotas telpas pagaidu izstādēm.

Zinātniskajā arhīvā glabājas muzeja zinātniski – pētniecisko darbu materiāli un pils restaurēšanas dokumenti. Muzejam ir plaša bibliotēka, kura laipni gaida ikvienu, kurš interesējas par Cēsu, Cēsu novada, kā arī Vidzemes reģiona vēsturi.
Kopš 2010.gada novembra muzejs ir atradis mājvietu divās ēkās – Rīgas ielā 23, kur var apskatīties Atklāto muzeja fondu, un Gaujas ielā 6, kur atrodas zinātniskais arhīvs, bibliotēka un muzeja kolekcija. Tieši šajā vietā jūs atradīsiet arī muzeja speciālistus.

attēls no www.entergauja.com

Kādreiz cilvēki kredītus neņēma

Pašlaik visa pasaule ir ieslīgusi dziļās parādsaistībās, jo aizņemas gan patērētāji gan uzņēmumi gan arī pašas valstis un tādā veidā radot to kredītu burbuli, kādā mēs esam pašlaik iestrēguši. Kredītsaistības tiek izmantotas pilnīgi visam sākot no vienkāršu īstermiņa pirkumu veikšanai līdz pat nopietniem investīciju projektiem un arī īpašumu būvēšanai. Bet kādreiz mēs tik daudz kredītus neņēmām un noteikti ne tik lielos apjomos, kā tas notiek šobrīd. Ja tu pajautāsi savai vecai-mammai vai vecam-tētim, kur viņi ņēma naudu lai pirktu mašīnu un māju viņi teiks, ka to ilgi un grūti krāja, bet ja tu pateiksi kaut ko par tādu pakalpojumu kā ātrais kredīts internetā tad noteikti saņemsi veselu lekciju, kur tev paskaidros, kāpēc kredīti ir slikti, kā bankas cilvēkus izmanto un galvenais arguments būs tas, ka viņu laikos tādi pakalpojumi nebija un tāpēc tie ir slikti. Viss, ko šie vecie cilvēki saka arī ir taisnība un kādreiz cilvēki nedzīvoja uz kredītiem bet paši sakrāja naudu lai varētu atļauties pirkt tās lietas, ko viņi vēlās, bet tas, ka tāpēc, ka kādreiz šāds pakalpojums nebija nozīmē, ka tas ir slikts ir muļķības. Kapitālisma sabiedrībā vis pakalpojumu lēnām paliek aizvien izdevīgāki lētāki un vieglāk iegūstami un tieši tāpat ir arī ar kredītiem, jo, ja kādreiz lai saņemtu aizdevumu cilvēkiem vajadzēja ilgi un dikti runāt ar aizdevēju, stāstīt savu situāciju un dot pretī kādu ķīlu vai iegūt galvotāju, tad tagad atliek ieiet internetā, aizpildīt vienu formu un nauda ieripos tavā kontā dažu minūšu laikā. Tāpēc pamatā šis pakalpojums noteikti ir palicis izdevīgāk un lētāks. Bet cita lieta jau ir vai cilvēkiem to vajadzētu iegādāties vai nevajadzētu un vai vispār kreditēšanai vajadzētu notikt vai arī notikt tik lielos apmēros.

Interesanti ir padomāt, kā dzīve būtu attīstījusies, ja pasaulē nebūtu pieejama šī vieglā kredītu nauda un cilvēkiem vajadzētu naudu krāt un tikai tad to izmantot. Noteikti, ka mēs visi būtu piesardzīgāki un nebūtu gatavi maksāt par nekustamo īpašumu tās milzīgās summas, kādas šobrīd tiek prasītas un arī par automašīnām noteikti mēs tik dārgi nemaksātu. Bet vai tehnoloģijas un mūsu dzīve būtu tikpat labi attīstīta, kā tas ir šobrīd ir ļoti grūti teikt. No vienas puses kredīti padara uzņēmējiem dzīvi vieglāku, jo cilvēki paņem kredītus un tad šo naudu tērē vieglāk nekā ja tā būtu jānopelnī un tikai tad jātērē, bet no otras puses varbūt šis vieglums tieši liek uzņēmumiem palaisties un tāpēc nenotiki tik liela inovācija, kā tas patiesībā būtu iespējams. Ja cilvēkiem būtu jāpērk lietas tikai par nopelnīto naudu tad uzņēmējiem būtu daudz vairāk jāpasvīst lai varētu iegūt sev klientus, jo tad cilvēki būtu daudz izvēlīgāki un pievērstu vairāk uzmanība tam, ko viņi pērk un cik tas maksā.

Vai kredīts ir labs vai slikts to es jums šodien neatbildēšu, bet ceru ka šis raksts liks jums padomāt, kāda būtu dzīve bez šī pakalpojuma un kāpēc gan agrāk neviens kredītus neņēma, bet mūsdienās ņem visi?

Latvijas Bankas vēsture

Katrai valstij mūsdienās ir sava centrālā banka un arī Latvijā ir šāda iestāde, ko sauc par Latvijas Banku, un kas tika dibināta 1922. gadā 7. septembrī, kas pēc satversmes sapulces tika pieņemts likums par šīs iestādes izveidošanu. Sākotnēji Latvijas banka tika dibināta ar 10 miljoniem Latu pamatkapitālu un tai tika piešķirtas arī valūtas emisijas tiesības. Latvijas Banka strādāja gan kā valūtas radītāja gan arī sākotnēji finansēja dažādus uzņēmumus, kā arī izsniedza kredītus lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Šādi banka turpināja savu darbu pat līdz 1049. gadam, kad Latvija tika okupēta no PSRS puses un Latvijā valūtas emisijas funkcijas un valsts kases funkciju pārņēma PSRS Valsts banka.

latvijas banka vestureTālāk tikai 1990. gadā martā tika pieņemts PSRS lēmums “Par Bankām”, kurā bija iekļauts arī punkts par Latvijas banku un to ka Latvijā ir jāatjauno, jeb no jauna jāizveido Latvijas Banka, kas ir centrālā banka un pārvalda visas pārējās Latvijas teritorijā esošās bankas. Šai Latvijas Bankai ir jābūt arī par valūtas emisijas centru un arī jāregulē ekonomikas monetārā politika ar visiem tai pieejamajiem instrumentiem. Bet tikai tā paša gada maijā pēc PSRS sabrukuma un pēc Latvijas neatkarības deklerācijas Latvijas Banka pilnībā pārņēma visas centrālās bankas funkcijas un arī savā paspārnē pārņēma visas PSRS bankas un sāka emitēt savu valūtu. Bet tikai 1992.gada maijā pilnībā šis status tika nostiprināts un pirmo reizi Latvijas vēsturē tika nodrošinātas Centrālās bankas neatkarība no Latvijas valdības un tās autonomija. Un tad arī notika visu 49 Latvijas Bankas nodaļu privatizācija, kā tad arī radās pirmās Latvijas komercbankas.

Sākotnēji pēc 1991. gada Latvijas banka izdeva Latvijas rubļus, kā pagaidu valūtu, bet jau 1993. gadā apgrozībā tika laisti pirmie Lati, un Latvija atguva savu kādreizējo valūtu un tas savukārt sekmēja Latvijas pāreju uz tirgus ekonomiku ar privātajiem uzņēmumiem, privātajām bankām un mazu valdības iejaukšanos.

Latvijas Bankai ir kopumā bijuši 4 prezidenti, kas ir Artūrs Graudiņš, Pāvils Sakss, Einars Repše un patreizējais prezidents Ilmārs Rimšēvičs, bet kopējo bankas vadību sastāda 8 cilvēki, kur galvenajā amatā ir šis Bankas prezidents, kas pieņem un atlaiž darbiniekus un vada banku, tad ir viņa vietnieks un vēl 6 padomes locekļi, kas tad arī kopumā pieņem lēmumus Latvijas Bankas vārdā.

Raiņa un Aspazijas vasarnīca

Rainis un Aspazija ir nozīmīgi tēli latviešu literatūrā un kultūrā, kas snieguši milzīgu ieguldījumu rakstniecības pasaulē gan Latvijas mērogā, gan arī starptautiski. Turklāt 2014. un 2015. gads ir šo abu dzejnieku 150. dzimšanas dienas gadi, kad tiek slavināta viņu dzīve un atstātais mantojums latviešu literatūrā. Par godu šiem rakstniekiem ir izveidoti vairāki memoriālie muzeji to skaitā arī Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā.
Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis, kura aizsardzības numurs ir 8704, tā tipoloģiskā grupa ir vēstures kultūras piemineklis. Šādu statusu Jūrmalas vasarnīca ir saņēmusi 2009.gada 21.septembrī.

Rainis šo vasarnīcu iegādājās 1926.gada rudenī. Šobrīd memoriālais muzejs ir trīs ēku komplekss, kurā notiek restaurācija līdz 2016.gada februārim. Dzejnieku vasarnīca, kā arī muzejam piederošais dārza namiņš ir celti 19.gadsimtā. Vasarnīca ir tradicionāls Jūrmalas koka arhitektūras paraugs – mājas fasādē ir laikam raksturīgi koka izgriezumu elementi. Vasarnīca ir vienstāva koka ēka ar jumta izbūvi, tai ir arī sīkrūšu dalījuma veranda. Dārza namiņš, kas atrodas nedaudz dziļāk dārzā, ir neliela mūra celtne; blakus esošā koka māja ir celta 20.gadsimtā un tās apdarē ir redzamas iezīmes no jūgendstila. Sākotnēji muzejs tika ierīkots tikai 19.gadsimtā celtajā vasarnīcā – tur 1949.gadā tika atklāts Raiņa muzejs. 20 gadus vēlāk (1969.gadā) tika izveidots muzeju ansamblis, kurā iekļāva arī pārējās divas ēkas un dārzu.

Pats rakstnieks Rainis kopā ar Aspaziju Jūrmalas vasarnīcā nodzīvoja vien salīdzinoši nelielu laika sprīdi – abi šajā ēkā pavadīja vasaras no 1927. līdz 1929.gadam, jo 1929.gada 12. septembrī Rainis savā iecienītajā darbistabā nomira. Slavenais dzejnieks darbistabu bija iekārtojis vasarnīcas verandā, kur arī tika radīti pēdējie Raiņa darbi – gan lugas „Mīla stiprāka par nāvi”, „Rīgas ragana”, kā arī pēdējo gadu dzejoļi. Tajā pat laikā arī Aspazija nodarbojās ar savas daiļrades papildināšanu, strādājot pie krājuma „Asteru laikā”.

Muzeja darbinieki ir saglabājuši autentisku telpu iekārtojumu, kā arī iespējams aplūkot daudzus un dažādus priekšmetus, ko savas dzīves laikā izmantojuši slavenie rakstnieki Rainis un Aspazija. Iespējams arī aplūkot rakstnieka personīgo bibliotēku. Tiek arī piedāvātas dažādas izstādes, ekskursijas pa muzeja kompleksa telpām, muzejpedagoģiskas programmas, dokumentālais kino vairākās svešvalodās. Vasaras laikā muzeja apmeklētājiem tiek piedāvāta arī iespēja gida pavadībā doties velobraucienā pa Raiņa un Aspazijas iemīļotajām pastaigu takām un iecienītajām gan darba, gan atpūtas vietām. Tomēr ekskursijas un muzeja apmeklējumi no 2014.gada 10.februāra nav iespējami; memoriālais muzejs savu aktīvo darbību atsāks 2016.gadā, kad tiks pabeigta rekonstrukcija.

Arhitektūras piemineklis – Mārtiņa luterāņu baznīca

Viens no ievērojamiem arhitektūras pieminekļiem, kas pieder pie valsts nozīmes kultūras pieminekļiem, ir Mārtiņa luterāņu baznīca. Tā atrodas Rīgā – Daugavas kreisajā krastā, Slokas ielā 34. Tā ir pati senākā Pārdaugavas baznīca, kas tika uzcelta 1852.gadā.

Pirms šī dievnama celtniecības arī Pārdaugavā bija ticīgie, kas piederēja pie luterāņu draudzes, tomēr, tā kā nebija tuvāk nevienas citas baznīcas, tad iedzīvotājiem nācās mērot diezgan tālu ceļu līdz tagadējai Vecrīgai, kur atradās Jāņa baznīca. Pārdaugavā aizvien palielinājās iedzīvotāju skaits, tāpat arī rudens un pavasara laikā, kad Daugava mēdza applūst, nokļūšana uz dievkalpojumu pāri Daugavai kļuva apgrūtinoša.

Rezultātā iedzīvotāji vērsās ar lūgumu, lai arī Pārdaugavā tiktu uzcelta baznīca. 1846.gadā Lielā ģilde izlēma piešķirt līdzekļus jaunās baznīcas būvniecībai. Lēmums par to tika pieņemts nozīmīgā datumā – Mārtiņa Lutera 300. nāves gada dienā, līdz ar to arī tika nolemts, ka baznīcu nodēvēs par Mārtiņa baznīcu.

Drīz vien tika savākti līdzekļi, kas ļautu jauno dievnamu arī uzcelt. Švarcmuižas īpašnieks Dr.S.Švarcs, uzdāvināja zemes gabalu, uz kura baznīca tika uzcelta; tāpat arī Eberhards Mihaēls fon Bulmerinks no Lielās ģildes ziedoja baznīcas celtniecībai 20 tūkstošus rubļu. Tikai 1851.gadā tika izstrādāts arhitektūras projekts, kuru izveidoja J.D.Felsko. Lai baznīcas celtniecība neievilktos uz ļoti ilgu laiku un Pārdaugavas iedzīvotāji jau drīz vien varētu doties uz dievkalpojumiem daudz tuvākā baznīcā, pie Mārtiņa luterāņu baznīcas celtniecības darbiem tika pieaicināti trīs mūrniekmeistari – Krīgers, Šteinerts un Kruts. Mazāk nekā divu gadu laikā baznīca arī tika uzcelta. Jaunā dievnama pamatakmens zemē tika ierakts 1851.gada maijā, bet jau nākamā gada rudenī baznīca bija gatava un tika iesvētīta. Tā kā ap baznīcu bija vēl pietiekami daudz zemes, tad ap dievnamu tika izveidota liepu aleja. Paralēli baznīcas celtniecībai viens no mūrniekiem būvēja arī mācītāja māju, kas atrodas netālu no baznīcas atrašanās vietas.

Tomēr laika gaitā Mārtiņa luterāņu baznīcas ārējais izskats ir izmainīts – pēc apmēram 30 gadiem dievnamam tika veikta pārbūve, kuras laikā tika paplašināta priekštelpa, turklāt tika piebūvēti arī vēl divi torņi. Pārbūves rezultātā palielinājās arī draudzes sēdvietu skaits – līdz pat 1 200 sēdvietām. Kā jebkurai baznīcai, arī šim dievnamam ir ērģeles. Pirmās ērģeles tika atklātas jau 1855.gadā, tomēr gandrīz 40 gadus vēlāk tika uzstādīts jauns instruments, kas ir daudz lielāks un muzikālām iespējām bagātāks.
Neatņemama baznīcas sastāvdaļa, protams, ir altāris un altārglezna, kas rotājas baznīcas iekštelpu priekšplānā. Altārglezna ir kopija no igauņu mākslinieka J.Kēlera oriģinālgleznas ar nosaukumu „Pieta”.

Mārtiņa luterāņu baznīca ir viens no arhitektūras pieminekļiem. Tā aizsardzības numurs ir 8997. Par aizsargājamo kultūras pieminekli šis dievnams kļuva vien salīdzinoši nesen – 2014.gada 31.oktobrī.

Brīvības piemineklis

Vēl mazliet, un būs apritējuši jau 100 gadi, kad pašā Rīgas centrā cēli augšup slejas Brīvības piemineklis, kas, varā un granītā kalts, mākslinieciski un tēlaini simbolizē mūsu, latviešu tautas, allaž nerimstošo vēlmi pēc brīvības un neatkarības.

Brīvības piemineklis tika celts par tautas ziedotajiem līdzekļiem. Tā celtniecība ilga 4 gadus, līdz 1935. gada 18. novembrī tas visbeidzot tika atklāts. Pieminekļa idejas autors ir izcilais latviešu tēlnieks Kārlis Zāle (dzimis 1888. gadā, miris 1942. gadā), kurš radījis arī ievērības cienīgo Brāļu kapu memoriālo ansambli. Izcilā tēlnieka ieceri pilsētvidē realizēja Ernests Štālbergs (dzimis 1883. gadā, miris 1958. gadā).

Brīvības statujas rokās spoži rotājas trīs zvaigznes, kas veltītas visiem trijiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem, proti, Vidzemei, Kurzemei un Latgalei. Pieminekļa pakājē ir iekalti vārdi “Tēvzemei un Brīvībai”. Brīvības pieminekļa augstums ir 42,7 metri. Brīvības piemineklī ideja par neatkarību ir izteikta arhitektūras valodā, proti, vērienīgās skulptūras ir izkārtotas vairākos līmeņos, tādējādi atgādinot par nozīmīgiem notikumiem un tēliem Latvijas vēsturē.

Brīvības piemineklis ietver 56 skulptūras, kas sakārtotas 13 skulpturālās grupās, kas savukārt izvietotas 4 līmeņos. Pirmais jeb pamata līmenis ir tautas darba tikuma, garīgā spēka un neatkarības tieksmes simbols. Pirmā līmeņa priekšplānā izvietoti ciļņi “Latvju tauta – dziedātāja” un “Latviju strēlnieki”, kas vēsta par 1905. gada revolūciju un Latvijas atbrīvošanas cīņām, bet pārējās 4 skulptūru grupas, proti, “Gara dzīves veidotāji”, “Māte – ģimenes sargātāja”, “Tēvijas sargi” un “Darbs” ir veltījums latviešu dzīves pamatvērtībām.

Vidējā līmeņa galvenās figūras kalpo par tautas ideālu un brīvības vēlmes simbolu – “Lāčplēsis” mudina cīnīties pret naidīgām varām, “Vaidelotis” simbolizē gara spēku, “Važu rāvējs” simbolizē spēju saraut verdzības važas, bet “Latvijas tēls” vēstī par gatavību sargāt dzimteni.

Brīvības pieminekli noslēdz granīta obelisks, bet virs tā slejas Brīvības tēls, kas attēlots kā varā kalta sieviete, kura virs galvas tur trīs zelta zvaigznes, kas, kā jau pieminēts, ir Latvijas kultūrvēsturisko novadu vienotības simbols.

Lai gan Padomju varas gados pulcēties pie Brīvības pieminekļa bija aizliegta, sākoties atmodas kustībai, latvieši pie Brīvības pieminekļa sāka pieminēt vairākus tautas būtiskos notikumus, piemēram, Latvijas Republikas dibināšanu, okupāciju, represijas, kā arī brīvības cīņas. Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu pie pieminekļa atkal stāv godasardze.

Vizikoku Acu avots

Avotiem ne tikai latviešu kultūrā, bet arī citās valstīs jau no seniem laikiem ir piedēvētas dziednieciskas īpašības. Vizikoku Acu avots, kas nereti tiek dēvēts arī par Galvaskausa avotu, ir viens no Latvijas vietējās nozīmes kultūras pieminekļiem, kas arī jau kopš seniem laikiem lepojas ar savām dziednieciskajām īpašībām. Avotiņš jau iepriekš ir bijis iekļauts kultūras pieminekļu sarakstā, taču padomju laikos tā apkārtne bijusi ļoti nekopta, ka pašu Vizikoku Acu avotu nebijis iespējams pat atrast, līdz ar to tas ticis izslēgts no kultūras pieminekļu saraksta. Taču 2007.gadā tā apkārtne, pateicoties vietējo iedzīvotāju atsaucībai, tikusi labiekārtota. Lai gan dažus gadus vēlāk atkal Vizikoku avotiņš bijis aizaudzis, tomēr apkārtējā vide pēc tam atkal uzlabota – ierīkots piknika galdiņš, novietotas atkritumu tvertnes, izveidotas šūpoles un tualete. Līdz ar to 2015.gada 28.aprīlī Vizikoku acu avotiņš no jauna iekļauts Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā. Tam ir vietējā mēroga nozīme un pēc tipoloģiskās grupas avots ir iekļauts arheoloģijas grupā, aizsardzības numurs ir 9081.

Vizikoku Acu avots atrodas Alūksnes novadā, Alsviķu pagastā, netālu no bijušajām Janvizikoku mājām. Avotiņš atrodas Melnupes pietekas Sulupītes labajā krastā. Balstoties vēstītājfolklorā, avotiņš ir nozīmīga senā kulta vieta. Pateicoties dziednieciskajām īpašībām, kas piedēvētas Vizikoka Acu avota ūdenim, cilvēki jau senos laikos devās uz šo svēto vietu. Ja bija kādas acu problēmas vai slimības, tad atlika vien ūdeni ap acīm apsmērēt. Kā vēsta senās liecības, tad visas acu kaites tika pēc tam izārstētas. Avota ūdens spējis ārstēt ne tikai acu slimības, taču galvenokārt ūdens izmantots tieši šādam mērķim.

Par Vizikoku Acu avotu ir atrodama arī kāda latviešu teika. Tā vēsta par avotiņa dziednieciskajām spējām, jo slimie tur nākuši savas acis mazgāt. Teikā arī teikts, ka Sulupītei, kuras krastā avots atrodas, kādreiz ir bijis duļķains ūdens, kas izskatījies kā suliņas – līdz ar to tiek skaidrota arī Sulupītes toponīmiskā izcelsme. Teikā arī minēts Vizikoku Acu avotiņa otrs nosaukums – Galvaskausa avots. Šāds nosaukums ir radies, jo avotam ūdens izteces vietā ir bijusi galvaskausa forma. Tiesa laika gaitā, mainoties ūdens līmenim, kā arī pārveidojoties gultnes formai, galvaskausa forma vairs ir tikai nojaušama.

Vizikoku Acu avots ir nozīmīgs dzelzs avots. Gan pašā ūdenī ir atrodamas oranžas un sarkanbrūnas dzelzs nogulsnes, gan arī strauta gultne 1,5 m garumā ir klāta ar šādas krāsas nogulsnēm, kas liecina par dzelzs baktēriju atrašanos šajā ūdenī. Vizikoku Acu avots tiek klasificēts kā kāpjošs avots, jo ūdens izteces vieta ir vertikāla, līdz ar to arī veido avotiem raksturīgo burbuļošanos un mutuļošanos.

Kārļa Skalbes muzejs „Saulrieti”

Kārlis Skalbe ir viens no slavenākajiem un pazīstamākajiem latviešu autoriem. Ikviens zina kaut tikai vienu no šī rakstnieka pasakām, piemēram, „Kaķīša dzirnavas”, „Bendes meitiņa” vai arī „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Rakstnieks ir dzimis 19.gadsimta nogalē un nodzīvojis līdz 1945. gadam. Kaut gan dzimis ir Vecpiebalgas novada „Incēnos”, tomēr slavenajam rakstniekam veltītais memoriālais muzejs atrodas Skalbju ģimenes vasaras mājā „Saulrieti”, kuru arī cēlis pats Kārlis Skalbe. Šajā vietā Skalbju ģimene pavadījusi 18 vasaras laika posmā no 1926. līdz 1944.gadam.

Kārļa Skalbes memoriālais muzejs „Saulrieti” ir viens no valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem. Par valsts kultūras pieminekli tas kļuvis 2010.gada februārī un tā aizsardzības numurs ir 8718. Pats muzejs atrodas Vecpiebalgas novadā, Vidzemē, un ir viens no galvenajiem tūristu galamērķiem šajā apvidū. Memoriālais muzejs darbojas kopš 1987.gada, turpat blakus ir arī Kārļa Skalbes, viņa sievas Lizetes un meitas Ilzes pārapbedījuma vieta – Vaktskalni. Tiek uzskatīts, ka vasaras māja savu nosaukumu „Saulrieti” ir ieguvusi, pateicoties krāšņajiem saulrietiem, kas bija redzami pa ēkas lielajiem logiem. Tomēr iespējams, ka nosaukums radies, jo latviešu autors vēlējies šajā vietā pavadīt savu mūža saulrietu.

Kārļa Skalbes memoriālais muzeja „Saulrieti” eksponāti ir saglabāti un šobrīd tūristiem un interesentiem ir apskatāmi tieši tādi pat, kādi bija paša latviešu rakstnieka dzīves laikā – muzeja darbinieki ir centušies saglabāt tā laika autentisko noskaņu. „Saulrieti” ir celti 1926. gadā; pati ēka ir celta 20.gadsimta 20.gadiem raksturīgā arhitektūras stilā, tomēr tā laika vasaras mājai tai ir neraksturīgi lieli logi, kas atrodas rietumu pusē. Muzeja ārējais koptēls patiesībā atgādina vienu no Kārļa Skalbes pasaku pilīm. Ēka ir arī uzcelta gleznainā vietā, kur netālu ir gan Alauksta ezers, gan citas gleznainas un neatkārtojami skaistas Vecpiebalgas ainavas. Tā kā Kārļa Skalbes muzejs „Saulrieti” ir viens no iecienītākajiem apskates objektiem, tad, protams, tiek piedāvātas dažādas ekskursijas. Iespējams arī veikt īpašus rituālus, kas paredzēti tieši jaunlaulātajiem. Jebkurā gadījumā muzejs piedāvā interesantas nodarbes gan bērniem, gan arī pieaugušajiem, turklāt tajā pašā laikā ir iespējams izglītoties un uzzināt daudz ko par pašu latviešu pasaku meistaru Kārli Skalbi.

Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs “Braki”

Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs “Braki” ir dibināts 1959. gadā. “Braki” atrodas Vidzemes augstienes Ērgļu pagastā. Šeit savu bērnību un jaunības dienas aizvadījis latviešu literatūras klasiķis, noveļu meistars un modernās dramaturģijas pamatlicējs Rūdolfs Blaumanis (1863 – 1908), dzīvojot un radoši darbojoties. Rūdolfa Blaumaņa pazīstamākie darbi ir “Salna pavasarī”, “Purva bridējs”, “Nāves ēnā”, “Raudupiete”, “Indrāni”, “Pazudušais dēls”, “Skroderdienas Silmačos”, “Velniņi”, kā arī daudzi citi darbi.

“Braku” mājas vēsturiskajos avotos pirmo reizi minētas jau 1811. gadā, bet Blaumaņu ģimene šeit sākusi dzīvot vien 1868. gadā. Kad Blaumaņi šeit ieradušies, mājas esot bijušas nolaistas – te neesot bijis ne augļu dārza, ne koku, ne košumkrūmu – to visu gadu gaitā pēc saviem ieskatiem šeit radījusi Blaumaņu ģimene. “Braku” sētsvidū atrodas baltrozīšu krūms, kas ir kļuvis par rakstnieka dabas mīlestības un daiļuma izjūtas simbolu. Savas dzīves laikā R. Blaumanis dzīvoja arī Rīgā, tomēr “Braki” allaž bijušas mājas, kur atgriezties.

Mājas rakstnieka dzīves laikā tā arī nekļuva par viņu ģimenes īpašumu, jo Ērgļu barons nebija ar mieru pārdot nevienu sevis apsaimniekoto rentes māju. Tikai 1909. gadā rakstnieka brālim Arvīdam Blaumanim izdodas izpirkt “Brakus” un kļūt par saimnieku šeit līdz pat 1939. gadam, bet pēc tam mājas un zeme tika pārdotas lauksaimniecības kamerai. 1940. gadā “Braki” kļuva par Valsts Literatūras muzeja filiāli.
Doma par rakstnieka piemiņas muzeju bija radusies jau 1938. gadā, tomēr līdz doma tapa par īstenību pagāja 20 gadi. Mājas par memoriālo muzeju dibinātas 1959. gada 10. maijā – visas muzeja teritorijā esošās mājas tikušas restaurētas un veidotas tā, kā tās pastāvējušas rakstnieka dzīves laikā. Visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta vien 1992. gadā. “Braku” teritorijā atrodas astoņu ēku komplekss, kas raksturīgs 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma zemnieku sētai un kuru veido dzīvojamā māja, klēts, rija, zirgu stallis, labības klēts, divas kūtis, kā arī pirts. Neskaitot vēsturiskās ēkas, teritorijā atrodami arī tādi elementi kā Zibensšķeltais akmens, Edgara skulptūra, Simtsoļu taciņa, Noliņa ābele, Pieminekļa akmens, Jāņkalniņš, kā arī Pirtsgravas avotiņš. Muzeja teritorija plešas 40 hektāru platībā.

Tāpat “Braku” mājās ir apskatāmas arī dažādas izstādes – pastāvīgā ekspozīcija, kas ietver rakstnieka dzīves un darba vietu, un tādas izstādes kā “H. Ibsens – R. Blaumaņa viesis “Braku sētā”, “Zirgs R. Blaumaņa darbos”, “Braku muzejam 55” un “Blaumaņu dzimtas koks”.

Mājas kā memoriālais muzejs ir pieejamas tūristiem, sportistiem, nometņu dalībniekiem, kā arī, protams, R. Blaumaņa daiļrades cienītājiem. Muzejs saviem apmeklētājiem piedāvā arī dažādas tematiskās ekskursijas un aktivitātes ar pašu apmeklētāju līdzdalību, kas palīdz rakstnieka dzīvi un daiļradi iepazīt vēl tuvāk.

Vairāk informācijas http://www.braki.lv/

Tūteres ozols

Tūteres ozola vieta – kulta vieta kopš 1998. gada ir iekļauta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas kultūras pieminekļu sarakstā ar aizsardzības numuru 2507 kā valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis.

Tūteres ozols, pareizāk sakot, tā paliekas atrodas Vidzemē, precīzāk, Burtnieku novada Vecates pagastā, pie bijušajiem “Vectūteriem”. Tūteres ozols bija viens no pēdējiem Latvijas upurozoliem, kuru vēl līdz šim apvij vairākas leģendas un nostāsti. Ozola stumbra apkārtmērs bijis 8,5 metri, bet tam esot bijis milzīgs dobums, kā dēļ tas bijis stipri bojāts – dzīvi audi esot bijuši tikai šaurā stumbra joslā. Ozolam esot bijis tikai 10 metrus augsts vainags bez galotnes.
Kā liecina vēsturiskās ziņas:

  • Jau 11. gadsimtā, savu svētku laikā pie šī ozola pulcējušies vietējā novada metsepolieši, kas nesuši senču dieviem upurus. Jau no Livonijas laikiem pie šī ozola notikušas Līgo svētku svinības un Jāņuguns dedzināšana.
  • 1127. gadā sāmsalieši sirojuši pa Metsepoli un pie šī ozola upurējuši aunu, kas nolaupīts vietējiem zemniekiem.
  • 1208. gadā vācu krustneši nopostījuši altārus, kas atradušies pie šī ozola, jo Imerā esot bijusi uzcelta pirmā baznīca, un vietējiem vajadzējis braukt tur.
  • 1322. gadā Lietuvas Gedemins ar saviem karavīriem zem šī ozola zariem atpūtušies un gatavojušies atpakaļceļam.
  • 1560. gadā Ivana Bargā padotie pie šī ozola piesējuši sagūstītos vācu karavīrus, aplikuši tos ar salmiem un aizdedzinājuši, bet ozols, par laimi, nav sadedzis.
  • 1704. gadā Lieltūteru saimnieks gribējis savu māju pasargāt no kara postījumiem, tāpēc gājis pie sirotājiem ar brūvētu alu pie šī ozola. Sirotāji, alu padzēruši, māju nenopostīja, bet saimnieku līdzi gan paņēma.
  • 1708. gadā Pētera I karapulki izstrādājuši kara plānus pret Zviedrijas armiju, stāvēdami atpūtā pie šī ozola.
  • 1764. gadā Katrīna II ceļā no Košķeles uz Valtenberģu muižu pie šī ozola atvēsinājusies un Jēkabam Sīversam norādījusi, ka ozola vainagu nepieciešams sasaistīt ar dzelzs skavām. Tā arī ticis izdarīts, un nostiprinājums saglabājies līdz pat ozola bojāejai.
  • 1781. gadā vietējie mācītāji likuši visus vecos ozolus iznīcināt, gribēdami tautu piesaistīt baznīcai. Tā kā vietējie zemnieki ne par ko neesot tam piekrituši, to esot darījis Salisburgas draudzes mācītājs Gustavs Bergmanis. Lai nozāģētu Tūteres ozolu, esot bijis vajadzīgs garš zāģis, kāda neesot bijis, tāpēc mācītājs braucis tālāk, šo ozolu atstājot neskartu.
  • 1808. gadā pēc holēras sērgas novadā nomiruši 856 cilvēki, un sēru procedūras norisinājušās pie šī ozola.
  • 1824. gadā mājas, kas atradušās šī ozola tuvumā, nosauktas par Tūteru mājam.
  • 1868. gadā ozols ļoti agri – septembrī – nometis savas lapas.
  • 1870. gadā Konstantīns Grevinks apceļojis Ziemeļvidzemi, apbrīnojis leģendāro Tūteres dižozolu un noteicis tam vecumu, kas bijis 900-1000 gadi.
  • 1937. gadā kalējs Antons Melngalvis uzlicis ozolam otro dzelzs apstiprinājuma skavu.
  • 1966. gadā viesuļa ietekmē ozolam tiek atlauzta trešdaļa stumbra un vainags. No ozola atlūzām kokgriezējs Valters Hirte veidojis sīkus kokgriezumus.
  • 1967. gadā, oktobra vētras laikā leģendārais Ziemeļvidzemes dižozols iet bojā, lūzuma vietā radot dobumu ar diametru 11,5 metri.